Neredzot neko.Dzīvojot sev,es atradu viņu /h/^

Diena kā diena. Ielas kā ielas. Ļaužu soļi tik skaļi kā pērkons negaisa laikā. Es stāvu šajā steigu virpulī un smaidu, taču viss, ko es redzu, ir bezgalīgs tukšums ļaužu sejās. Nav neviena, kas atskatās. Es stāvu visam pa vidu kā saplēsta cerība. Pat kliedzot mani neviens nesadzird, pat lecot mani nepamana. Skumji! Vienaldzīgie acu skatieni kā liels okeāna vilnis cenšas mani nogāzt no kājām, taču man jābūt stipram.Kāds es arī cenšos būt.Es aizklāju seju ar rokām. Viss griežas. Vai kāds to redz? Nē! Visiem ir vienalga. Šeit ir tikai tukšums. Es griežos, griežos un griežos, līdz sajūk debesis ar zemi, un nonāku vietā, kur var sajust savādu mieru. Cilvēki nekur nesteidzas. Visi ir mierīgi un smaidoši, un katra acīs ir savāds mirdzums. Viņi nepazīst tādu rūgtumu kā sāpes un naids, tie spēj tikai mīlēt. Katram no šiem cilvēkiem ir pa vienam spārnam un pa vienai kvēlojošai sirdij plaukstās. Tie staigā lēni, lai nepalaistu garām to brīdi, kad kāds kādam pados roku, lai spētu kopā pacelties debesīs, aizlidot un par eņģeļiem pārvērsties. Un nu es beidzot,starp tiem esmu izvirzījies tālāk,un ilgi stāvot ar izplestām rokām,gaidot,kad man mana sirds vairs nebūs viena,un divi spārni spēs pacelt mani gaisā,esmu sagaidījis..Pāldies,Tev Elii,par to ka spēj mani pacelt tik augstu,ka man kļūst bail krist.!,./h/^^