Mana Ulubele/

Cilvēkam var piederēt viss, taču tajā pašā laikā – nekas. Laime vien neslēpjas mantā, tādēļ jau cik gadu simtus atpakaļ cilvēks tika radīts ar sirdi, ar dvēseli. Lai izjustu pilnu emociju vilni, vajag sev apkārt cilvēkus, ko mīlēt un ienīst, cienīt un nievāt. Bieži vien mēs domājam cik labi būtu dzīvot kādā konkrētā vai arī mūsu fantāzijas iedomātā vietā, pelnīt daudz, vai turpretim ne pārāk daudz naudas, izveidot ģimeni un būt laimīgam. Iespējams daudziem tas ir izdevies, bet nekad nav tā, ka viss ir tā kā iecerēts. Tātad - nekad nebūs tā, ka mēs atradīsimies savā sapņu zemē, bez cilvēkiem, kas mūs pilnveidos un piepildīs mūsu ulubeli.

Ir jau arī tā, ka sapņu zeme ir kāda noteikta valsts vai pilsēta. Mēs iedomājamies cik labi vai pat ideāli būtu dzīvot ,piemēram, Parīzē. Skaisti, vai ne? Nē, man labāk patiktu Lasvegasā - tik daudz izklaides iespēju un dzīve kā miljardierim. Šīs sapņu zemes nav īstas, tikai tāpēc, ka tās ir skaistas un tās mums tādas liekas, tikai dēļ sava skaistuma vai citām iespējām. Tas ir kā mirkļa vilinājums izpausties tā, kā tas nav bijis ļauts līdz šim.

Domāju, ka mana ulubele ir pilna ar cilvēkiem no šīs realitātes, kurus es mīlu, un pat neciešu, jo bez naida nekad nebūs laimes.Ja laime sekotu viena pēc otras, mēs bieži vien aizmirstu, ka tā ir laime, un uzskatītu, ka tam tām tā jābūt.

Tomēr, es gribētu, lai manā sapņu zemē būtu liels, liels skapis ar plauktiem, un katrā plauktiņā stāvētu laime, ko paņemot, pēc 12 stundām laime beigtos, un nākošo laimi varētu paņemt tikai pēc dažām dienām.

Varbūt arī pat tagad esmu savā ulubelē, jo man apkārt ir cilvēki, kas rada mani laimīgu un ir daži, kas pacēluši mani tik augstu gaisā, spārnus vicinādami prieka mākoņos, kam ik pa laikam aizdomājoties, bail no turienes nokrist.